Lai izzinātu mērķauditoriju, kā arī metodoloģijā pielietotos paņēmienus, Ilze Dišlere, Rīgas domas Satiksmes departamenta pārstāve, devās uz vienu no projekta dalībvalstīm – Slovēniju.

Kā Ilzei norādīja kolēģis no Ļubļanas, pilsētā mācību gaitas ik rudeni uzsāk studenti no visas valsts. Ļubļanā ir vairāk nekā 45 mācību fakultātes, turklāt visas apmēram 15 minūšu gājienā no pilsētas centra. Kā izrādās, lielākajai daļai studentu ir savs privātais auto, turklāt diennaktī auto stāvvieta studentiem izmaksā tikai 1 Euro, savukārt pasniedzējiem tā ir bez maksas: „Būtiska problēma Ļubļanā ir tas, ka dažādu iemeslu dēļ mērķauditorija nevēlas atteikties no ierastā komforta. Jāpiebilst, ka pilsēta nav liela, un dažiem studentiem prieku sagādā arī pārvietošanās ar divriteni. Pirmkārt, nav jādomā, kur novietot automašīnu, otrkārt, velojoslas ir visās centra ielās, treškārt, ar pilsētas karti var izīrēt velosipēdu par 1 euro diennaktī. Kāpēc tērēt milzu summu par degvielu, ja ar velosipēdu nodrošināta pilnīga vides pieejamība?” norād Ilze Dišlere.

„Jāsaka, ka Ļubļana ir krietnu soli priekšā Rīgai – pilsētas centrā ir tikai velosipēdistu un sabiedriskā transporta joslas. Ieviešot pirmās velojoslas, iedzīvotāji, īpaši autovadītāji, tāpat kā Rīgā bijuši neapmierināti. Tika organizēti protesti, mītiņi, tauta pat pieprasījusi varai demisionēt, tomēr jaunai satiksmes organizācijai vietējie pielāgojās pusgada laikā. Šobrīd situācija mainījusies pilnībā – sabiedrība ir izglītota, ieinteresēta, un velo infrastruktūru pieprsa pati.

Man par izbrīnu, velojoslām Ļubļanā nav noteikta standarta, kā Rīgā. Nav noteiktais 1,5 m no labās malas, bet tā vietā pretējā ielas malā novilkta 50 cm šaura josla, uz kuras visi māk sadzīvot. Nav lamāšanās vai aizvainojuma, bet gan tolerance un iecietība. Rīgai vēl daudz darba šāda līmeņa sasniegšanai, bet man liekas, ka ejam pareizā virzienā. Radot nepieciešamo infrastruktūru, pieprasījums pēc tās augs arvien vairāk,” par pilsētas attīstību spriež Ilze.