Projekta Personalizētā ceļojuma plānošana ietvaros ar Latvijas riteņbraucēju apvienības atbalstu apkopoti tipiskākie velo mīti un sagatavotas atbildes uz tiem. 

Mīts: Man nav piemērota apģērba

Velosipēds pilsētā ir viens no daudziem pārvietošanās veidiem. Līdzīgi kā automašīna, trolejbuss, autobuss, tramvajs vai iešana kājām. Padomā – vai braukšanai ar tramvaju ir kāds speciāls apģērbs? Vai tāds ir kājāmgājējam? Automobiļa vadītājam? 

Izvēlies tādu, kāds Tev patīk un kas atbilstu Tavai labsajūtai. Ja gribi, velc svārkus, uzvalku, platmali vai jebko citu. Sporta tērps ir paredzēts sportam. Tāpēc nevajadzētu sporta tērpā atrasties pilsētvidē (ārpus sporta aktivitātēm) – tas nav pieklājīgi. Arī autosportistiem ir īpaši apģērbi un aizsargi, bet tie tiek lietoti tādēļ, ka sportisti sacenšas, lai būtu visātrākie, un apzināti riskē. Iekļaujoties satiksmes plūsmā, jāpārvietojas prātīgi un neriskējot. Tādēļ apģērbies tā, kā Tev patīk, un riteņo!

Mīts: Ar riteni nevar braukt uz darbu, jo darbā nav dušas

No enerģijas efektivitātes viedokļa velosipēds ir vislietderīgākais transporta līdzeklis. Braucot ar ātrumu 16-24 km/h, cilvēks patērē tādu pašu enerģijas daudzumu kā ejot kājām.

Ja cilvēkam veselības stāvoklis un bioloģiskās īpatnības ir tādas, ka, ejot  kājām, tas nesvīst, braucot ar velosipēdu 20km/h, tam arī nevajadzētu svīst. Taču braucot ātrums ir vismaz 4 vai 5 reizes lielāks un patērētais laiks ceļā 4 līdz 5 reizes mazāks.

Tātad mīts par to, ka, braucot ar riteni, cilvēks noteikti svīst, ir tikai daļēji patiess. Tādēļ arguments, ka braukt ar velosipēdu nevar, jo darbā nav iespējas nomazgāties, ir aplams. Cilvēks svīst gan skrienot, gan ātri minot pedāļus. Tādēļ, ja nav jāsteidzas, braucot ar velosipēdu, velosipēdists svīst tikai bijušajā Padomju Savienībā, kur šāds stereotips joprojām valda. Eiropā dāmas kleitās brauc uz teātri.

Mīts: Mana veselība nav tik laba

Protams, visām slimībām nav vienas zāles. Taču Latvijā pirmajā vietā (55% no visiem mirušajiem) ir mirstība no sirds asinsvadu slimībām, kuru iemesls pārsvarā ir mazkustīgs dzīvesveids.). Otrajā vietā mirst no onkoloģiskām kaitēm, un arī šajā nelaimē liela nozīme ir aktīvu fizisku nodarbju trūkumam. Trešais biežāk sastopamais nāves cēlonis ir cukura diabēts, kuru izraisa neveselīgs uzturs ar cukurotu un dažādām uzturvielām mākslīgi bagātinātu pārtiku, kuru organisms nespēj pārstrādāt enerģijā.

Taču lielu daļu no kaitēm var novērst, aktīvi kustoties. Vieglākais un interesantākais veids, kā nekustīgam cilvēkam sākt fiziskās aktivitātes, ir apvienot praktisko ar lietderīgo. Tā ar divriteni var lēnām sākt braukt brīvdienās, piem., uz veikalu, vēlāk uz darbu un tad, iegūstot pietiekamu fizisko rūdījumu, var sākt arī piedalīties tālākos braucienos vai entuziastu sacensībās.

Braucot ar velosipēdu, ir plastiskas, lokanas kustības, kādas nevar izkopt  skrienot. Sevišķi skriešana nav ieteicama cilvēkiem ar palielinātu svaru , jo tā ir traumatiska locītavām.

Mīts: Braucot ar velosipēdu, sāp dibens vai tirpst rokas

Arī izvēloties neērtu gultu, krēslu vai kurpes, tās rada nepatiku. Velosipēds jāzvēlas atbilstoši savam braukšanas veidam – pilsētā ērtāks ir pilsētas tipa velosipēds, sacensībās – cits. Tādēļ, ja  velosipēds nav ērts, konsultējieties ar kādu velosipēdu tirgotāju!

Velosipēda piemērošanu katra cilvēka ķermeņa izmēram un proporcijām sauc par uzsēdi. Uzsēdes regulēšanas laikā var uzlikt ērtāku sēdekli, regulēt tā attālumu un augstumu. Ne vienmēr kājas gurst vājas fiziskas sagatavotības dēļ, iespējams, , vainīgs ir pārāk zemu noregulētais sēdeklis. Pamēģini tupus noiet 100 metrus! Kādēļ tupus brauc ar velosipēdu? Lai netirptu rokas, jānoregulē stūres augstums!

Mīts: Pilsētā nav velosipēdu novietņu

Velosipēds aizņem daudz mazāk vietas nekā automašīna. Taču mašīnām atrodas vieta,  kur nu vēl velosipēdam! Atšķirība – lai velosipēds neapgāztos, to nepieciešams piesliet un arī pieslēgt.

Vietās, kur nav velosipēdu novietnes, to ir iespējams pieslēgt pie stabiem, margām vai kādiem šķēršļiem. Uzmanīgi paveries apkārt, un gandrīz vienmēr ne tālāk kā 50 metru attālumā būs kāds šķērslis, kur velosipēdu var atsliet un pieslēgt. Velosipēdu var daudz tuvāk atstāt vietai, kur Tu dodies, nekā automašīnu. Tad kādēļ braukt ar mašīnu, ja pēc tam tālu jāiet kājām?

Turklāt par velosipēda atstāšanu pilsētas centrā nav jāmaksā. Tuvāk, ātrāk, lētāk!

Mīts: Velosipēdu nozags

Pēc Valsts policijas datiem, aptuveni 70% velosipēdu, kuri ir nozagti, nav bijuši saslēgti.Tātad īpašnieks pats vainīgs. Vai  mājas durvis vai mašīnu arī atstāj neaizslēgtu? Lai velosipēdu nenozagtu, izvēlies labu slēdzeni! Optimāla cena ir 10% no velosipēda vērtības. Centies velosipēdu atstāt tādā vietā, kur staigā cilvēki, ir kāda novērošanas kamera, taču svarīgākais – lai pašam būtu iespēja to uzmanīt!

Mīts: Nav velosipēdistu celiņu, pa kuriem braukt

Latvijā pēc Ceļu satiksmes noteikumiem atļauts braukt ar velosipēdu pa brauktuvi, pa ietvi, pa gājēju un velosipēdu ceļu, pa velosipēdu ceļu un takām, taciņām, pludmalēm. Izvēlies savā maršrutā to ceļu, kas Tev patīk vislabāk.

Šķiet, ka lielākā daļa autovadītāju uzskata, ka riteņbraucējiem nevajadzētu atrasties uz brauktuves, jo tālāk no tās viņi būs, jo labāk. Savukārt no riteņbraucēju viedokļa visbīstamākā ir tieši atrašanās ārpus autovadītāja skatiena, jo Latvijā tik populārais risinājums ar ietves „pielāgošanu” riteņbraucējiem krustojumos ir ļoti bīstams. Braukšana pa ietvi krustojumos ir līdz pat 12 reizēm ir bīstamāka par šī paša krustojuma šķērsošanu, braucot pa brauktuvi .

Mīts: Riteņbraukšanai ir sezonas raksturs

Daudz dzirdēts, ka Latvijas klimats neļauj divriteni izmantot visu gadu. Tomēr tas neatbilst patiesībai, jo, piemēram, klimats Kopenhāgenā daudz neatšķiras no klimata Rīgā. Ja Rīgā gada vidējā temperatūra ir 7,3°C, nokrišņu daudzums 754 mm, dienas ar nokrišņiem 137, tad Kopenhāgenā gada vidējā temperatūra ir 11,1°C, nokrišņu daudzums 613 mm, un dienas ar nokrišņiem – 113. Savukārt Amsterdamā gada vidējā temperatūra ir 13,4°c, nokrišnu daudzums ir 776 mm, dienas ar nokrišņiem 185. Somijas pilsētā Oulu, kas atrodas tikai 200 km no Polārā loka un kurā 22 % iedzīvotāju pārvietojas ar divriteni, gada vidējā temperatūra ir 5,7°C, nokrišņi 433 mm, dienas ar nokrišņiem – 182 . Jāatceras, ka Kopenhāgena un Amsterdama ir daudz vējainākas nekā Rīga. Ja ziemas laikā Rīgā ir samērā sauss, tad Kopenhāgenā ir slapjdranķis, kas ir daudz nepatīkamāks. Galvenais nosacījums veiksmīgai velosipēda kā transporta līdzekļa izmantošanai ir kvalitatīva infrastruktūra un tās kopšana visas sezonās.

Mīts: Jo man nav ķiveres

Ķiveres vilkšana reklamē citiem, ka riteņbraukšana ir bīstama. Bruņas cilvēkam liek būt pārgalvīgam, taču satiksmē tas ir bīstami!

Patlaban pasaulē ir tikai divas valstis, kur ķiveru lietošana visiem riteņbraucējiem ir obligāta – tās ir Austrālija un Jaunzēlande. Eiropas valstīs, arī Latvijā, ķiveru lietošana ir brīvprātīga, ieteicama, taču ne obligāta. Obligāta tā ir tikai bērniem no 7 līdz 12 gadu vecumam.

Ķivere nenovērš sadursmi ar mašīnu, ar cilvēku vai pašam nokrītot. Ķivere var pasargāt pret atsevišķām galvas traumām. Klasiskā riteņbraucēju ķivere ir izveidota tā, ka tā pasargā tikai galvas augšdaļu, bet ne zodu, vaigu kaulus, tā  arī nepasargā no dažādiem šķēršļiem un izvirzījumiem (zariem, stieņiem, ietves apmalēm, asiem stūriem u.tml.).

Riteņbraucēju ķivere pasargā pret triecienu  galvas virspusē. Šāda veida triecienu riteņbraucējs var iegūt, atrodoties tikai horizontālā stāvoklī (lidojot) vai arī atsitoties pret kādu zemu šķērsli (zaru, akmeni u.tml ). Tāda varbūtība pilsētas satiksmē gandrīz nepastāv. Ķiveru ražotāji (rakstīts uz katra ķiveres modeļa) pasargā pret triecienu, kas iespējams, lidojot ar ātrumu aptuveni 20km/h. Taču, horizontāli lidojot, ātrums ir krietni lielāks. Vislabāk galvu var pasargāt motociklistu ķiveres, taču tās ir radītas apzinoties, ka cilvēks brauc un nesvīst, ātruma radītais vējš dzesē. Pamēģini izmantot motociklista ķiveri, braucot ar velosipēdu +30 grādos. 

Statistika liecina, ka riteņbraucēju nāves gadījumus pārsvarā izraisa  sprandas lūzums, tātad – ķivere nepalīdz. Pēc ceļu satiksmes negadījumu rakstura, autobraucējiem ķivere ir 17 reizes vairāk nepieciešama nekā riteņbraucējiem.

Ja ķiverei nav nozīmes,  kādēļ sportisti to lieto ?

Sportisti uzņemas lielu risku un brauc neatbilstoši savām spējām, apzināti riskējot. Varbūtība nokrist un sasisties sportistiem ir daudz lielāka. Tādēļ iespēja, ka ķiverepalīdzēs, ir lielāka. Taču pilsētā ar tādu pārgalvību pārsvarā neviens nebrauc.

Sportā daļu prasību ir noteicis apdrošinātājs, taču šīs prasības ne vienmēr ir pamatotas. Sevišķi tādēļ, lai sacensību organizatoram nevajadzētu uzņemties atbildību, dalībniekiem par to ir jārūpējas pašiem. Sportā ir jāanalizē katrs sporta veids atsevišķi, līdzīgi arī katra sporta veida ķivere. Grūti iedomāties, ka tādu ķiveri, kāda ir ātrajos kalnu nobraucienos jeb Downhill (ar  žokļa aizsargu, līdzīgi kā motocikliem), vajadzētu vilkt, braucot pa pilsētu. Jāņem vērā, ka atsevišķos sporta veidos, kuros tiek lietotas  tādas ķiveres, laiks, kādu sportists pavada trasē, ir tikai dažas minūtes. Vairākos velosporta veidos riteņbraucējiem ir bruņas, kas pilsētas apstākļos būtu neloģisks piederums.

Mīts: Jālieto īpaši daudz atstarotājus, lai Tevi pamanītu

Lampas un atstarotāji ir laba lieta, tomēr nevajadzētu pārspīlēt to lietderību. Ir neapstrīdami, ka krēslā un tumsā divritenim ir jābūt aprīkotam ar lampām, bet mirdzēt kā Ziemassvētku eglītei nudien nav nepieciešams.

2013. gadā Latvijā gājuši bojā 13 riteņbraucēji. 2012. gadā Latvijā dažādās situācijās gājuši bojā 18 riteņbraucēji; divos gadījumos riteņbraucējus notrieca gaišā dienas laikā uz taisna, labas kvalitātes ceļa. Slepkavas aizmuka, ļaujot grāvmalā nomirt sievietei un jaunietim. Vai ir pamats uzskatīt, ka šie autovadītāji spētu ieraudzīt vēl labāk izgaismotu riteņbraucēju?

/Atbildes apkopoja Viesturs Silenieks/